DEODIUM LYRICS

1. Ievads

[Instrumental]

2. Atriebe

Atriebes balss – tā mani līdzi sauc,
Nedos tā man vairs naktī miera.
Atriebes balss – tā manu zobenu sauc,
Nedos tas vairs galvām plecos stāvēt.

Miesnieka cirvji sienas klāj,
Pats miesnieks gaļas blāķus cērt.
Aiz loga spoža Saule spīd,
Tās gaismu aizklāj melnums ļauns.

Miesnieka dēls tēva roku rauj,
Baiļu asaras tas raud:
„Tēt, ejam mēs labāk prom,
Saules gaismas šeit vairs nav!”

Atriebes balss – tā mani līdzi sauc,
Nedos tā man vairs naktī miera.
Atriebes balss – tā manu zobenu sauc,
Nedos tas vairs galvām plecos stāvēt.

Tēva skatiens tumsā slīkst,
Pār rokām varu zaudē prāts,
Naida liesmās sadeg sirds,
Dvēselei vairs vietas nav.

Uz sienas cirvja ēna vīd,
Tai virsū asins šaltis līst –
Cirvis, triecies bērna krūtīs,
Baisās asins slāpes remdē.

Atriebes balss – tā mani līdzi sauc,
Nedos tā man vairs naktī miera.
Atriebes balss – tā manu zobenu sauc,
Nedos tas vairs galvām plecos stāvēt.

Eņģelis norauj spārnus,
Naidā viņš skaļi kliedz,
Miesnieka melnās acis
Pretī tam zvēro.
Tā balsī dēmoni smej,
Asins garšas skurbuši.
Eņģelis paķer cirvi,
Atvēzējas nikni un
CĒRT!

Sarkana lāma plešas pa grīdu,
Griesti un sienas asinis raud.
Tēva līķis pārkritis pār dēlu,
Eņģelis izlaiž cirvi no rokām.
Tam blakus nostājas Dievs
Un piedāvā tam darījumu slēgt.
Eņģelis iespļauj sev plaukstā,
Paspiež roku un saka viņš Dievam:
„LĪKOP!!”

Atriebes balss – tā mani līdzi sauc,
Nedos tā man vairs naktī miera.
Atriebes balss – tā manu zobenu sauc,
Nedos tas vairs galvām plecos stāvēt.

3. Vilks, Kas Ganīja Aitas

Debesīs slejas augsts marmora tornis,
Tā pakājē gaidās stāv ganāmais pulks.
Šis pūlis, savu dvēseļu ganu gaidot,
Jau gluži nevaldāms un asinskārs ir kļuvis.
Lūk, atverās vārti un daudzajām balsīm pretī
Nāk bīskaps purpura drānās, asinssārtām acīm.
Viņš aicina ļaudis tvert zobenus, nažus, cirvjus,
Doties tālu prom pagānu asinis liet.

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Debesīs atmirdz zibeņa šautra,
Tā ietriecas vietā, kur musina bīskaps.
Šī liesma, savu postošo darbu veicot,
Atklāj Nelabā zīmi uz krūtīm svētā tēva.
Lūk, iedrebas gaiss un stingušam pūlim vēstī
No debesīm balss, kuras priekšā ļimstu pats:
„Viņš aicināja jūs tvert zobenus, nažus, cirvjus,
Doties tālu prom mācību Dieva smiet.”

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Bīskapa bēres krāšņas ir,
Daudz ļaužu to vada šai gaitā,
Bet tā zārku nepieņem zeme –
Atsakās tā Nelabā kalpu sveikt!

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

4. Pokers

Nāc, sēdies man blakus,
Nebaidies, negrasos tevi nāvēt.
Nāc, sēdies, ņem kārtis,
Nebīsties, spēle nav sarežģīta.
Nāc, sēdies, ņem glāzi,
Nebaidies, degvīns tev tikai līdzēs.
Nāc, jūti azartu,
Nebīsties, nespēs tas tevi pārmākt.

Dvēseli savu droši liec galdā,
Iespējams, krītīs tev flešs.
Labi, liec tad tikai pusi –
Ilgāks spēles prieks mums būs.

Šajā pokera spēlē
Vara, pieder tā man.
Šajā laipnajā sejā
Ienaids klusībā mīt.
Šajā dvēseļu katlā
Atstāj nodevu man.
Šajā pokera spēlē
Dievs – tas esmu es.

Mana misija ir svēta, tā no Dieva –
Viņš lika man nākt tavu dvēseli vākt.
Piedurknē man no sirdīm tā stiprākā,
Ko gan tavi sešinieki var te darīt?

Nē, kā tu to spēji –
Uzvarēt manis paša spēlē!
Nē, nevar tas būt,
Nelabais devis man milzu spēku.
Nē, spēlējam vēl,
Uzvarēt vairs es tev neļaušu.
Nē, neticu tam –
Nelabais visus eņģeļus kāvis.

Pēdējais pats sev spārnus norāva,
Redzot tēvu nāvējam dēlu.
Ieņēma vietu cilvēku rindās,
Noliedza Dievu un tā dēlu.

Šajā pokera spēlē
Vara, pieder tā man.
Šajā laipnajā sejā
Ienaids klusībā mīt.
Šajā dvēseļu katlā
Atstāj nodevu man.
Šajā pokera spēlē
Dievs – tas esmu es.

Es sev spārnus rāvu, tas nav no svara,
Tik tā Kunga vara, kas man rokās dota.
Skat, kas rokā kvēlo – zelta zibens tas,
Tavai nāvei liesmās pienācis ir laiks.

Zelta zibens
Rokās manās nāvi sēj,
Tavs kungs var nākt,
Tavus pīšļus vākt.

Zelta zibens
Rokās manās nāvi sēj,
Tavs kungs var nākt,
Tavus pīšļus vākt.

Zelta zibens
Rokās manās nāvi sēj,
Tavs kungs var nākt,
Tavus pīšļus vākt.

5. Vadoņa Kults

Saule rietēja sarkana –
Debesīs dega kāvi,
Bet likās, neviens to neredz,
Neviens nezin, ko tas vēsta...
Šī nakts būs sāpju pilna,
Šī nakts būs asaru pilna,
Šī nakts būs asiņu pilna...
Rīts ausīs pār citādu pasauli!

Mēness gaisma nāves mokas apmirdzēs jau drīz,
Rīta ausma asins jūru pasaulei rādīs.
Ļaužu sirdīs ilgi dzīvos Eņģeļa grēki,
Tie spēj kara liesmās visu pasauli postīt!

Dvēseles viņš katlā gāž
Un asins lāstu sevī krāj.
Tu paskaties, kas aiz tevis,
Tur asiņaina zeme kliedz!

Slepkava viņš bija,
Tāds ir un tādam būt,
Tā sirdī žēlastībai
Vietas nav.
No zobiem rožukronis
Ap kaklu ir,
Tam dzīvību ņemt
Ir kļuvis kā elpot.

Dvēseles viņš katlā gāž
Un asins lāstu sevī krāj.
Tu paskaties, kas aiz tevis,
Tur asiņaina zeme kliedz!

Piecpadsmittūkstoš dvēseļu zadzis,
Tās katlā lielā visas gāzis.
Mieru tām jau negūt vairs,
Vien šajā saulē mūžam klīst.
Eņģeļa naidam nav robežu,
Tā sirds ir melnāka par darvu.
Viņš, kas tiesu kādreiz sprieda,
Drīz pats tiesas priekšā stāsies.

Neņem viņu lodes,
Neņem naži,
Neņem viņu indes,
Neņem karātavu cilpas.

Neņem viņu lodes,
Neņem naži,
Neņem viņu indes,
Neņem karātavu cilpas.

Tu bēdz,
Tu bēdz,
Tu bēdz, tu bēdz,
Tu bēdz, bet nevar aizbēgt!

Tu bēdz,
Tu bēdz,
Tu bēdz, tu bēdz,
Tu bēdz, bet nevar aizbēgt!

6. Varasvīri

Neviena dzīva šūna nav radīta būt brīva,
Neviena asins lāse izlieta nav lieki,
Neviena tava doma nepaliks noslēpta,
Neviena mīla īsta neChorusvos rītu.

Karš ir miers, dārd tas manās krūtīs,
Brīvība ir verdzība, kas tevi saista,
Nezināšana ir spēks, kuru tu man sniedz,
Tas ir ceļš, kuru varasvīriem tu pats ļauj iet!

Ikvienai rīta ausmai tiek sāpes upurētas,
Ikvienai vēja pūsmai ir ausis visdzirdīgas,
Ikvienai tavai elpai pielikta tiek cenu zīme,
Ikviena dzeloņdrāts ir vērtīgāka man par tevi!

Karš ir miers, dārd tas manās krūtīs,
Brīvība ir verdzība, kas tevi saista,
Nezināšana ir spēks, kuru tu man sniedz,
Tas ir ceļš, kuru varasvīriem tu pats ļauj iet!

Vienlīdzīgāki daži ir kļuvuši par citiem,
Vien daži vergi apzināties savas važas spēj,
Vien mācīties spējīgie var mani izaicināt,
Vien tie, kas noticēs sev, būs cienīgi mani gāzt!

Karš ir miers, dārd tas manās krūtīs,
Brīvība ir verdzība, kas tevi saista,
Nezināšana ir spēks, kuru tu man sniedz,
Tas ir ceļš, kuru varasvīriem tu pats ļauj iet!

Karš ir miers!
Brīvība ir verdzība!
Nezināšana ir spēks!

7. Aizliegtais Auglis

Kā gan drīksti teikt, ka Zeme griežas ap Sauli,
Nevis Saule ap Zemi, ja tie dziļi maldi!
Kā gan drīksti apšaubīt šo patiesību?
Tā dāvana, ko sniegusi ir augstāka vara!
Tev no saviem vārdiem būs jāatkāpjas,
Tev par saviem meliem būs jātiek sodītam, jo...

...prāts kad kalpo sirdij,
Nevis varai augstākai,
Ir laiks man nākt
Un zobenam miesā grimt!

Kā gan drīksti teikt, ka pērtiķi senči,
Nevis radīts mālā esi, ja tie dziļi maldi!
Kā gan drīksti teikt, ka tu brīvs esi,
Ja esi tu radīts verga važās mūžam dzīvot!
Tev būs savu dzīvi pakļaut citu gribai,
Tev būs Saules gaismai atvadas teikt,
Tev būs zinātkāri no sevis ravēt,
Tev būs klausīt tikai manam vārdam un...

...prāts kad kalpo sirdij,
Nevis varai augstākai,
Ir laiks man nākt
Un zobenam miesā grimt!

...prāts kad kalpo sirdij,
Nevis varai augstākai,
Ir laiks man nākt
Un zobenam miesā grimt!

Spēja domāt ir velte, kas tev sniegta nav bez mērķa -
Tas Kungs to deva, lai spētu viņa darbiem spēku dot!
Domāt brīvi, tas ļaudīm bija aizliegts auglis,
Tagad nāku es šo pārkāpumu sodīt - domas spēku ņemt!

Tev no saviem spēkiem ir jāatvadās,
Tev par saviem grēkiem ir jātiek sodītam!

Tev būs savu mūžu vadīt dzīvnieku rindās,
Tev būs dailes varai atvadas teikt,
Tev būs dzīvesprieku no sevis ravēt,
Tev būs klausīt tikai manam vārdam!

8. Nāves Deja

Saule agrā rītā aust,
Karu divi kungi karo.
Jaunu puisi līdz tie sauc,
NĀVES DEJĀ RAUJ!
Nebūs vairs tam dziedāt,
Nebūs vairs tam dejot!
Mēness savu gaitu sāk,
Asins strautam ceļu rāda.
Bērna kaklā sākas tas,
VILKA ZOBU CIRSTS!
Nebūs vairs tam dzīvot,
Nebūs vairs tam elpot!

Nāc dejot nāves valsi –
Es sitīšu tev takti!
Nāc dejot nāves deju –
Es nenosodu tevi!
Nāc dejot nāves valsi –
Elpu pēdējo ievelc!
Nāc dejot!
Nāc dejot nāves deju –
Atvadas tad saki Saulei!
Nāc dejot!
Nāc dejot nāves valsi –
Dzīvi šai saulē pamet!

Miesniekrokā cirvis mirdz,
Dieva acis klusu vēro
Cirvi grimstam bērna miesā.
EŅĢELI TAD SAUC!
Nebūs vairs tam dziedāt,
Nebūs vairs tam dejot!
Bīskaps sprediķi tur saka
Dieva ausīm netīkamu.
Zibens šautra tad to ķer,
EŅĢEĻA MESTA!
Nebūs vairs tam dzīvot,
Nebūs vairs tam elpot!

Nāc dejot nāves valsi –
Es sitīšu tev takti!
Nāc dejot nāves deju –
Es nenosodu tevi!
Nāc dejot nāves valsi –
Elpu pēdējo ievelc!
Nāc dejot!
Nāc dejot nāves deju –
Atvadas tad saki Saulei!
Nāc dejot!
Nāc dejot nāves valsi –
Dzīvi šai saulē pamet!

Dieva rokas acis ņēma
Eņģelis kad spārnus rāva.
Tagad kautiem līdzīgs kļuvis
Tā kā būtu tiem tas brālis.
Dieva rokas acis ņēma
Eņģelis kad spārnus rāva.
Tagad gaidu es to dienu
Manā priekšā kad tas stāsies.

Nāc dejot nāves deju,
Nāc dejot nāves deju,
Nāc dejot nāves deju,
Nāc dejot, aklais bende!

Nāc dejot nāves valsi,
Nāc dejot nāves valsi,
Nāc dejot nāves valsi –
Es sitīšu tev takti.
JĀ!

9. Neuzveicams

Šajā saulē daudz asiņu veltu liets,
Manā priekšā stāv eņģelis zemu kritis.
Pienācis ir laiks viņam ceļos krist.
Nelaimīgais, zobenu manu uz atvadām skūpsti!

Tā tas nenotiks, mani sūta Dievs
Nest taisnu tiesu pār cilvēkiem.
Tavos spēkos nebūs mani pievārēt –
Šai saulē esmu es neuzveicams.

Pārāk esi daudz netaisnu tiesu spriedis,
Tavas rokas ir asiņu jūrā mirkušas.
Pienācis ir laiks tām nāvē stingt.
Nolādētais, spriedumu manu saņem ar cieņu!

Tā tas nenotiks, līgums mans ar Dievu
Liek tumsu projām uz elli mēzt.
Tavos spēkos nebūs gaismas varu liegt –
Šai saulē esmu es neuzveicams.

Akli esat jūs abi ar Dievu –
Nāve valda pat pār viņu un Velnu.
Pienācis ir laiks mums sarunas beigt.
Nāc dejot nāves valsi – es sitīšu tev takti!

Tā tas nevar būt, es esmu Dieva kalps
Un viņa taisnais tiesnesis.
Tavos spēkos nebūs Dieva gribu liegt –
Ar viņa ziņu esmu neuzveicams!

Līdzsvaram ir jābūt šeit, šai pasaulē ļaužu.
Mēs nespējam būt labi, ja neesam ļauni.
Pasauli nevar izglābt ar zobenu rokā,
Mēs nedrīkstam izdzīvot, ja neprotam mīlēt!

Eņģeļa acīs gaisma dziest, izkapti šo redzot –
Nāves rokas vēzēta, tā nopļaut spēj it visu.
Trūdu kaudze zemē birst kur miesnieks dēlu kāva,
Ceļa šī pats sākums par kapu Eņģelim ir kļuvis.

Jā, tā tam jānotiek – Tevi sūtīj’ Dievs,
Bet mani pati Māte Daba.
Tavos spēkos nebij’ man pretim stāvēt,
Šai saulē biji Tu uzveicams!
Uzveicams!
Uzveicams!

10. ...un Iestāsies Miers

Viņš reiz tika radīts
Tiesu spriest, ļaunumu nīdēt, cilpas siet.
Viņš pats arī krita,
Dzīvības dzēsa, ienaidu vairoja pasaulē.
Viņš cilvēkus nīda
Par spēju mīlēt, laupīja mieru dvēselēm.
Viņš tagad ir miris -
Miesnieka būdā guļ viņa līķis, Nāves pļauts.

Hei, kritušais, tev bija manas kļūdas jālabo,
Nevis pašam par tādu jākļūst.
Tagad tavs ceļš ir noiets,
To gāji, lai tiktu aizmirsts.
Kritušais, tu tiki radīts kā mans kalps,
Nevis kā līdzvērtīgs man.
Tagad lai pasaule zin-
Tā pastāv, lai kalpotu man!

Viņu reiz tu radīji
Asinis liet, cīnīties karā ar tumsu.
Viņu sūtīji pieveikt
Naidniekus savus, pasauli sāpēs slīcināt.
Viņu veikli nodevi,
Kad tavos plānos vietas vairs viņam nebija.
Viņu drīz jau satiksi,
Kad aizmirstībā nogrimsiet abi - tu un Velns.

Hei, nolemtais, tev bija noteikumiem jāseko,
Nevis sevi pāri tiem jāceļ.
Tagad tevi gaida vien sods,
To saņemt jau sen bija laiks.
Nolemtais, tev bija ļaudīm ceļā jāpalīdz,
Nevis karu jāsāk ar tiem.
Tagad tie Kungu padzīs,
To dzīves ir viņu rokās.

Nāve savu baigo skatu
Dievam tieši acīs vērš,
Tās izkapts asmens spoži mirdz,
Kad tā šo melno sirdi pušu plēš!

Tu savu dzīvi izniekoji varas alkās,
Cenšoties līdzsvaru sev par labu jaukt.
Tāpēc saku droši - tu esi lieks
Tāpat kā sāncensis, ar kuru tu karo.
Cilvēkos ir gan labais, gan ļaunais gana,
Lai līdzsvaru pasaulē spētu turēt
Un godāt to, kādi ir...
JO CILVĒKS IR VISVARENS!

Hei, pasaule, tu reiz tiki kalta važās,
Nevarēji brīvi elpot.
Tagad esi darīta brīva
Un beidzot iestāsies miers.
Cilvēki, jums līdzsvars tagad ir jātur,
Būs jums cienīt to vairāk par visu!
Dzīvība un Nāve nekad neiegrožos jūs
Un beidzot iestājies būs miers!







DEODIUM LYRICS