DEODIUM LYRICS

1. Svešinieks

Ceļa putekļi sejā triec, vēlās tie, lai dzīvi beidz,
Svešinieku pieņemt liegts, kaut ar dzīvē būtu liekts.
Pasaulē šajā viņš itin lieks, vēlās tā, lai nāvē mieg,
Nejūtība apņēmusi nemirstībai lemto dvēsli.
Ceļinieka – raganas cīniņš atstājis šeit tuksneša smilti,
Pazudusi sirdij balss, nogalēts šai prātā naids.
Nolemts viņš pasauli klīst, aizmirsis savu agrāko dzīvi,
Pazudis Svešinieks pasaulei šai – par kauju prāts bij' cena.

Naida pilniem skatieniem muļķais pūlis uz viņu lūr,
Nezin tie viņa ceļu.
Kāda vella dēļ šis pūlis savās acīs baļķus neredz,
Citos skabargas tie meklē?
Svešinieka mēmo masku, kāpēc visi ienīst to,
Ne tā kādam dara ļaunu, ne tā kādam sāpes nes!

Pat Svešiniekam bija vārds, tā skaņu vairs vējš vien zin,
Mājās sieva gaidīj' viņu, mazs puisītis par tēvu sauca.
Prātā kauju uzsākt nācās, gaisma, tumsa nervus kāva,
Karā šajā zaudē viņš – uz mūžu pamet prāts!
Pamet sievu, atstāj dēlu, dodas ceļā, nezinot mērķi,
Tagad jaunu dzīvu meklē kaut zin, ka padoties grib.
Mēneši, gadi rit bez mitas, Svešinieks viņš visur ir,
Galu galā atmet roku, atrod torni ļaužu lenktu.

Naida pilniem skatieniem muļķais pūlis uz viņu lūr,
Nezin tie viņa ceļu.
Kāda vella dēļ šis pūlis savās acīs baļķus neredz,
Citos skabargas tie meklē?
Svešinieka mēmo masku, kāpēc visi ienīst to,
Ne tā kādam dara ļaunu, ne tā kādam sāpes nes!

Pūlis redz – ķermenis krīt. Pieiet tuvāk – prātu redzēt.
Atlauž dūri, izvelk vēsti, izlasa un smejot nomet.
Cits šo lapu domīgs paceļ, izlasa un aiziet prom.
Vai tad tiešām nepazini Svešinieka dārgo dēlu?
Tas, reiz tēvu meklēt gājis, cerējis un Dievu lūdzis,
Beidzot atradis to beigtu, salauztu un visiem svešu.
Drīz tā galvā Saule ausīs, dēla galvā cīņa dārdēs,
Atkal Ceļinieks tad celsies, Burvei galvu nocirst meklēs!

2. Prologs

Divdesmit otrā kalibra meli
Sēj mūsos naidu, alkatību, skaudību.
Pekles suņu liktenis gaida
Ikkatru, kas nespēs tam pretoties.

Divdesmit pirmā gadsimta vājprāts -
Raganai, naudai nu mēs vergojam.
Drūms un bargs ir šis laiks -
Saules vairs nav, tumsa mūs nu vada.

Nav šeit vairs cerības,
Raganas, naudas zemē!
Prātam vērtes vairs šeit nav,
Saules pamestā zemē!
Varoņu vairs šeit nav,
Dieva atstātā zemē!
Kas cīnītos par mums šeit,
Raganas, naudas zemē?

Tāltālā šīs zemes stūrī
Varonis jau vada savas dienas.
Atlicis vien tam ira mosties,
Lai celtos kājās, gaismu reiz atgūtu.

Ir atkal šeit cerība,
Raganas, naudas zemē!
Gaisma jau pār kalniem spīd,
Saules pamestā zemē!
Ceļinieks kājas jau aun
Dieva atstātā zemē!
Kā Prometejs gaismu nesīs
Jaunajiem Saules kalpiem!

3. Mosties

Mosties, mosties, Ceļiniek, no miega,
Esi gatavs dzīvei, kas tev priekšā!
Pavei, pavei, svētceļniek no tāles -
Tēraudziedi ledus laukos zied!

Mosties augšā,
Skaties, kas aukā!
Mosties augšā,
Reiz celies no miega!

Skaties, skaties ar acīm tik savām,
Netici šo ļautiņu dievam!
Šim murgam vārds reiz dots ir nauda,
Vājprātu baigu vēlas tā sēt!

Ej vien uz priekšu,
Domā pats ar galvu!
Ej vien uz priekšu,
Netici šiem meliem!
Ej vien uz priekšu,
Meklē īsto ceļu!

Jā!

Domā, domā, draugs mans, nu ar galvu,
Nenoslīksti pasaules šīs maldos!
Celies, celies, dvēseles mans brāli,
Mīli, nīsti, baudi un ciet!

4. Saules Kalpi

Tērauda ziedi ledus laukos zied,
Tērauda bruņas Saules kalpus sedz.
Kad zīmi gaismas jautīs tie reiz,
Tad maskas nost viņi metīs, VIŅI METĪS!

Tālajos ziemeļu ledus kalnos, ledus kalnos,
Briest atriebība salda, atriebība baiga!
Mēs nebīstamies jūsu
Salto melu, aklā naida!
Mēs gatavi cīņai esam -
Zobeni asi, āvas saulē mirdz!

Tērauda ziedi ledus laukos zied,
Tērauda bruņas Saules kalpus sedz.
Kad zīmi gaismas jautīs tie reiz,
Tad maskas nost viņi metīs, VIŅI METĪS!

Dziļajos Aizsaules priežu mežos, priežu mežos
Cīņas laiks jau ir norunāts, laiks jau ir norunāts!
Kauja tā būs baiga, asiņaina,
Ceļinieks mūs droši gunī vadīs.
Nebīsties vairs it ne nieka sīka,
Droši celies, cīnies zem Saules zīmes!

Tērauda ziedi ledus laukos zied,
Tērauda bruņas Saules kalpus sedz.
Kad zīmi gaismas jautīs tie reiz,
Tad maskas nost viņi metīs, VIŅI METĪS!

Vai tu esi
Gatavs šai cīņai?
Jā, tu esi!

Mēs nelieksimies vairs jūsu priekšā,
Raganas vara tiks sārtā degta, sārtā degta.
Mūsu pulki droši cīņas laukā stāv,
Zobeni gaisā celti, jau kaujas kliedziens DĀRD!

5. Burve

Es, ragana no elles dzīlēm, kas atnāk pie jums nakts murgos.
Es, ragana no elles dzīlēm, kas Ceļinieku kārs stabā.
Es, burve, kam nav nekā svēta, kas tautu iekals dzelzs važās.
Es, zintniece augstajam Zeltam, kas Saules kalpus degs sārtā.

Es Ceļiniekam cilpu sēju,
To augstas priedes zarā sēju.
Lūk, pats pie manis nu viņš nāk
Un savu velto nāvi meklēt sāk.
Viņš muļķis lētticīgs un naivs,
Kas pasauli izmainīt nu grib.
Taču pietrūks spēka tam -
Ar viņa pulkiem vien būs par maz!

Es, ragana no elles dzīlēm, kas atnāk pie jums nakts murgos.
Es, ragana no elles dzīlēm, kas Ceļinieku kārs stabā.
Es, burve, kam nav nekā svēta, kas tautu iekals dzelzs važās.
Es, zintniece augstajam Zeltam, kas Saules kalpus degs sārtā.

Es Saules kalpiem sārtu krāvu,
Ar degoš' lāpu rokā stāvu.
Lūk, uguns vētrā gatavi tie iet,
Par tukšiem vārdiem asinis tie lies!
Tie nezin, viņu rindās jau
Ir naudas, zelta kalps jau sen.
Tam uzdevums jau ir dots -
Ceļiniekam kaujā galvu šķelt.

Es, ragana no elles dzīlēm, kas atnāk pie jums nakts murgos.
Es, ragana no elles dzīlēm, kas Ceļinieku kārs stabā.
Es, burve, kam nav nekā svēta, kas tautu iekals dzelzs važās.
Es, zintniece augstajam Zeltam, kas Saules kalpus degs sārtā.

Es tautai dzelzu važas kalu,
Tās vienu otrai klātu kalu.
Uz zelta raktuvēm tās
Šo lopu baru vedīs jau drīz.
Tiem nepaklausīgiem tiks
Rūsēj's duncis kaklā triekts,
Viņu līķi gar ceļiem kārti
Citus lopus brīdināt tad.
Asins strauti – plūdīs tie tad,
Zeme šī auglīga kļūs.
Tāda uzvara mana še būs -
Dvēsele šī pīšļos tiks triekta.
ES NĀKU!

Saules kalpu asinis velti lietas,
Ceļinieka līķis priedes zarā,
Dzelzu važas nesaraujamas,
Tautas verdzības laiks nu reiz ira KLĀT!

6. Kauja

Ceļinieka pulki kaujas lauku min,
Saules gaismā tās kalpi mirdz.
Raganas vergi negrasās bēgt,
Saules staru varu vēlās tie beigt.
Vienaldzīgo nav un nebūs šai karā,
Pat Dievam un Velnam cirvji vīd rokās.
Pēdējais cīniņš noris šai prātā
Par draudzību, mīlu, par naudas varu!

Liesmu karogi plīv, debesis plēš,
Dzīvības daudzas tie nežēlo, dzēš!
Saules kalpi zobenus ceļ,
Velni vien krīt, saulstaru ķerti.
Ragana kliedz, lāstus tā grūž,
Indes melns duncis gaismību pļauj,
Ceļinieks naidā pretī tai iet,
Grasās tās rumpi pīšļos reiz triekt!

Ceļinieka pulki kaujas lauku min,
Saules gaismā tās kalpi mirdz.
Raganas vergi negrasās bēgt,
Saules staru varu vēlās tie beigt.
Vienaldzīgo nav un nebūs šai karā,
Pat Dievam un Velnam cirvji vīd rokās.
Pēdējais cīniņš noris šai prātā
Par draudzību, mīlu, par naudas varu!

Nodevējs Saules nazi nu tver,
Ceļinieka sirdī tūlīt to durs.
Saules kalpi šo naidnieku ķer,
Tā galvu no rumpja nost nikni rauj.
Ragana naida vētrā nu kliedz,
Prātam šim galu lāstos vien sauc,
Redz tā Ceļinieku zobenu ceļam,
Gatavu nāvīgu cirtienu veikt!

Ceļinieka pulki kaujas lauku min,
Saules gaismā tās kalpi mirdz.
Raganas vergi negrasās bēgt,
Saules staru varu vēlās tie beigt.
Vienaldzīgo nav un nebūs šai karā,
Pat Dievam un Velnam cirvji vīd rokās.
Pēdējais cīniņš noris šai prātā
Par draudzību, mīlu, par naudas varu!

Ceļinieka zobens lejup jau krīt,
Pat Nelabais un Dievs stinguši ir.
Bet Ragana nauda malā nu mūk
Un Ceļinieka krūtīs dunci jau dur.
Tas nelabu sāpju kliedzienu grūž
Un dūri Raganai ģīmī tad triec,
Paceļ zobenu, nocērt tai galvu,
Abi stāvi zemē nu brūk!

Mirklī vienā kaujas auka klust,
Asins vētrā iestājas miers.
Pār nāves lauku Saule jau aust,
Raganas pulkus ellē tā rauj.
Ceļinieks pēdējo elpu tad velk
Un saka Saulei pēdējos vārdus:
"Nerieti vairs, tavi kalpi dzīvi,
Raganas varai pielikts ir punkts."







DEODIUM LYRICS